Māra dzīvoja nelielā ciematā, kur visi viens otru pazina. Māju viņa bija mantojusi no vecmāmiņas, kas jau sen aizgājusi mūžībā. Jaunā sieviete nesteidzās sakārtot savu personīgo dzīvi, bet ticēja, ka kādreiz satiks savu īsto mīlestību.
Māra nodarbojās ar vistu, kazu un trušu audzēšanu. Tirgū viņa pārdeva olas un pienu, bet no dzīvnieku vilnas vērpa dziju un izgatavoja šalles, cepures un dūraiņus, kurus arī pārdeva. No saņemtās naudas viņa nodrošināja sev iztiku. Viņai bija tikai deviņu klašu izglītība.
Ciemata ļaudis Māru ļoti mīlēja, taču viņi domāja, ka viņa ļoti velk garumā ar “iziešanu tautās”. Visi ciemata iedzīvotāji mudināja Māru precēties ar Valdi, kurs bija rajona administrācijas vadītāja dēls, taču viņai nepatika, ka šis vīrietis pārāk daudz lieto alholiskos dzērienus.
Bet pašam Valdim Marina ļoti patika – viņš vienkārši nezināja, kādā veidā viņai tuvoties.
– Beidz dzert, tad parunāsim, Māra sacīja Valdim.
– Es atmetīšu, Valdis solīja. Bet pēc pāris dienām draugi viņu atkal veda aiz padusēm pa ielu, lai vīrietis pēc kārtīgas iedzeršanas neiekristu grāvī.
Reiz Valdis bija tik ļoti piedzēries, ka ieradās Māras mājoklī un sāka kliegt, ka šonakt noteikti viņu nozagšot. Kāpēc zags un kur vedīs? Valdis to nepaskaidroja, bet Māra bija pavisam nobijusies. Viņa sēdēja un raudāja, jo zināja, ka Valdis tiešām var atnākt un, iespējams, pat uzlauzt durvis. Un tā kā viņš ir vietējās pašvaldības priekšnieka dēls, tad nekādu sodu par savu nodarījumu nedabūs.
Lasi vēl: Valsts darba inspekcija nāk klajā ar informāciju, ka pavisam drīz gaidāma oficiāla brīvdiena
Ko tad darīt?
Un tad viņa ieraudzīja, ka aiz žoga uz viņu skatās kāds slikti ģērbies vīrietis. Neskūts, netīrs un kalsns, no melno matu apakšas mirdzēja tikai acis.
